Es esmu kā mans suns, kas nogrēkojies bīstas no mana skatiena vien, bet pēc mirkļa lēnām un klusi rāpo man klāt, neelpo un cer uz mīlestību. Tiklīdz kā laipni paskatos viņš izplaukst priekā, pieglaužas un izsaka pateicību par piedošanu gluži kā sakot: “Ak, paldies, par mana vājuma apžēlošanu!” un es zinu, ka tas atkārtosies, es zinu, ka nekas to nemainīs. Tā pat arī es, es pieļauju kļūdas, sāpinu sev tuvos un tad klusu lūdzu piedošanu un nesolu laboties.

Mans suns parasti grib pastaigāties, tas, protams, nav nekas nosodāms, viņš lec pāri sētai. Viņam tur īsti nav ko darīt, es zinu, viņam vajag tikai just, ka viņš ir brīvs. Laikam tā ir arī man – es nezinu ko iesākt ar savām vēlmēm, pamētājos apkārt un atgriežos mājās ar dziļi nokārtu galvu. Labi, ka atgriežos.

Kāds suns, tāds saimnieks, bet patiesībā man patīk meklēt paralēles visur.

Tagad es ar lielām, skumjām suņa acīm skatos tālumā uz drauga pusi, cerīgi ostu gaisu, mēģinot noķert viņa smaržas pavedienu, kas liecinātu par viņa tuvumu. Skumji nopūšos. Es neiešu pretī, es nerāpošu lūgt piedošanu, esmu vainīga.

Kāda jēga dauzīt galvu pret sienu, kad siena neklausās? Kāda jēga man kārtējo reizi lūgties piedošanu draugam, kurš neklausās un nepievērš tam uzmanību, sagaida atvainošanos un drīz atkal iedunkā tieši pa degunu, jo tā vienkārši jābūt.  Man vienmēr ir vienalga.

Kas jājūt pret draugu, kas netieši ir izglābis tavu dzīvību? Es jūtu pateicību un nedaudz mīlestības. Arī pieķeršanos, bet tas taču ir normāli, nē?  Bet tas taču normāli…

Un tā es kārtējo reizi stāvu pie sienas un bļauju. Man jau sāp ausis pašai no savas kliegšanas, bet es turpinu, jo man ir svarīga draudzība un mani dedzina klusums.